Zēnu veselība – priekšādiņas sašaurinājums

Konsultē “Rīgas veselības centra” bērnu ķirurgs Juris Šveklis un RSU studente Elīna Šuta.

Fimoze ir dzimumlocekļa priekšādiņas sašaurinājums, kura dēļ nav iespējams normāli atbrīvot dzimumlocekļa galviņu. Zēniem augot, priekšādiņa no dzimumlocekļa atbīdās pakāpeniski. Par problēmu fimoze kļūst tad, kad tā sāk ietekmēt pacienta dzīves kvalitāti un izraisa raksturīgo klīnisko ainu.

Anatomija

Lai varētu sīkāk apskatīt fimozi kā patoloģiju, ir būtiski gūt nelielu ieskatu anatomijā par dzimumlocekļa uzbūvi (1. attēls).

Priekšādiņa (preputium) ir ādas kroka, kura apņem un nosedz dzimumlocekļa galviņu (glans penis). Sprauga starp dzimumlocekli un priekšādiņu veido prepuciālo telpu. Prepuciālais gredzens ir atvere, pa kuru prepuciālā telpa atveras uz āru. Normā gredzens ir elastīgs. Tas nodrošina priekšādiņas brīvu kustību pāri dzimumlocekļa galviņai, gan veicot manuālu kustību, gan arī erekcijas laikā. Fimoze ir prepuciālā gredzena rētaina stenoze jeb sašaurinājums, kas neļauj atbrīvot galviņu.

 

1. attēls. Dzimumlocekļa uzbūve

Klasifikācija

Izšķir fizioloģisku un iegūtu jeb patoloģisku fimozi. Fizioloģiska fimoze ir tad, kad bērnam līdz trīs gadu vecumam dzimumlocekļa galviņu nevar atbrīvot no priekšādiņas, tomēr fimoze var būt fizioloģiska līdz pat pubertātes vecumam. Šis stāvoklis ir izskaidrojams ar lēno attiecību pret garo priekšādu un tās iekšējās lapiņas pieaugšanu dzimumlocekļa galviņai, veidojot sinehijas jeb saaugumus. Pēc trīs gadu vecuma zēniem dzimumlocekļa galviņa sāk strauji augt un sinehijas atdalās no galviņas, līdz ar to priekšādiņa pamazām kļūst kustīga. Būtiski ir atcerēties, ka priekšādiņas kustīgums uzlabosies ar laiku, nevis uzreiz pēc trīs gadu dzimšanas dienas, līdz ar to nevienā brīdī nevar tikt pielietots spēks, mēģinot priekšādiņu kustināt. Parasti pilnībā fizioloģiskā fimoze pāriet 5–7 gadu vecumā, bet ir situācijas, kad bērns var būt vecāks un sasniegt pubertātes vecumu. Klīniskā aina ir individuāla, tāpēc ir svarīgi regulāri sekot līdzi izmaiņām un atrādīties ārstam, lai izvairītos no nevēlamām blaknēm.

Lai novērtētu situāciju, ir būtiski saprast, par kādu fimozes veidu ir runa. Fimozes veids tiek noteikts ārsta vizītes laikā. Fizioloģiskas fimozes gadījumā priekšādiņa ir bez rētaudiem, vienmērīgā krāsā, turklāt pilnībā nosedz dzimumlocekļa galviņu, izņēmums ir, ja priekšādiņa nedaudz tiek pavilkta vaļā, tad dzimumlocekļa galviņu ir iespējams ieraudzīt (2. attēls).

2. attēls. Fizioloģiska fimoze  

Iegūta fimoze biežāk ir sastopama pusaudžiem un pieaugušiem vīriešiem. Tās cēlonis var būt dažādas dzimumlocekļa galviņas traumas un iekaisuma procesi priekšādiņā. Ir situācijas, kad iegūta fimoze var būt neizārstētas fizioloģiskas fimozes sekas situācijās, kad priekšādiņā ir radušās rētainas izmaiņas, kuru dēļ priekšādiņa vairs nav tik elastīga un veido šauru fibrozu gredzenu (3. attēls).

3. attēls. Patoloģiska fimoze 

Riska faktori

Iegūtas fimozes gadījumā pacientam ir vairāki riska faktori – slikta personīgā higiēna, rētošanās procesi priekšādiņā, dzimumlocekļa galviņas traumas, iekaisuma procesi, dzimumlocekļa galviņas un priekšādiņas iekšējās virsmas iekaisumi, nepilnīga priekšādiņas apgraizīšana, kā arī tādi patoloģiski stāvokļi kā cukura diabēts, kas var veicināt infekcijas rašanās risku.

Klīniskā aina
  • Sāpīga priekšādiņas pārvilkšana pāri dzimumlocekļa galviņai.
  • Dzimumlocekļa priekšādiņas balonveida paplašināšanās urinēšanas laikā.
  • Vāja urīna strūkla, kura atgādina pilienus, akūta urīna aizture.
  • Izmainīta dzimumlocekļa galviņas krāsa, iekaisuma aina.
  • Dizūrija jeb sāpīga urinācija.
  • Hematūrija jeb asinis urīnā.
  • Enurēze jeb slapināšana gultā nakts laikā.

Komplikācijas

Savlaicīgi neārstēta fimoze var izraisīt sekundāru hronisku nieres bļodiņas iekaisumu. Fimoze var būt urīna nesaturēšanas iemesls. Smegmas (biezpienveida masa, kas sastāv no atmirušām ādas šūnām, taukiem un baktērijām) un urīna krāšanās priekšādiņas “maisā” var izraisīt dzimumlocekļa galviņas iekaisumu (balanītu), kas izveidojas vienā laikā ar akūtu postītu jeb priekšādiņas iekšējās lapas iekaisumu, radot dzimumlocekļa galviņas un priekšādiņas iekšējās virsmas iekaisumu (balanopostītu). Šajos gadījumos gados jaunais pacients var sūdzēties par pastāvīgu niezi un sāpēm dzimumlocekļa galviņas rajonā. Tomēr, ņemot vērā, ka problēma ir pietiekami intīma, var būt situācijas, kad bērns ciešas līdz pēdējam un neko nesaka vecākiem, tāpēc jāņem vērā, ka ir jāseko līdzi izmaiņām bērna ķermenī un jāradina viņš runāt par jebkurām, arī nepatīkamām, izmaiņām, nekautrējoties par to.

Reta, bet bīstama komplikācija ir parafimoze tā ir dzimumlocekļa sažņaugšana ar sašaurinātas priekšādas gredzenu (ja ir izdevies atbrīvot dzimumlocekļa galviņu), kas rada dzimumlocekļa asinsrites traucējumus, tāpēc var notikt dzimumlocekļa galviņas atmiršana. Parafimozi varētu definēt kā pretēju stāvokli fimozei. Parafimozes gadījumā ir nepieciešama neatliekama medicīniskā palīdzība, jo tas ir akūts stāvoklis (4. attēls).

Vecākiem bērniem fimoze var izraisīt sāpīgu erekciju un attiecīgi noteiktus kompleksus un trauksmi par to.

4. attēls. Parafimoze 

Diagnostika

Diagnostika ir salīdzinoši vienkārša – pietiek ar dzimumlocekļa apskati un priekšādas atvilkšanu. Fimozes gadījumā priekšāda urinēšanas laikā var piepūsties, tāpēc diagnosticēt var palīdzēt arī urīna strūklas novērtējums. Urīna strūkla būs šaura, pacients urinēs ar pārtraukumiem. Diagnostikas etapā ļoti būtiska ir vecāku un ģimenes ārsta sadarbība. Vēl būtiskāka ir tēva loma augšanas procesā, jo tieši tēvs – zēna autoritāte – varētu būt tas cilvēks, kurš iedrošinās zēnu nebaidīties un runāt par savām izjūtām noteiktu problēmu gadījumā. Jāsaprot, ka bērnam nav jārauj nost bikses pie katras iespējas, tomēr viņš ir jāizglīto un pēc iespējas jāveicina tas, ka viņš nekautrējas runāt ar vecākiem par tik intīmām lietām. Iespējams, vecāki jau ir pamanījuši kādas zēna problēmas ar urīna strūklu vai priekšādiņu, kura neatvelkas. Tādās situācijās būtu jāvēršas pie sava ģimenes ārsta, lai varētu novērtēt situāciju un saprast, vai ir kādas novirzes no normas, un neskaidrību gadījumā ģimenes ārsts varētu nosūtīt mazo pacientu tālāk pie bērnu ķirurga vai urologa. Praksē diemžēl var novērot, ka uz pieņemšanu ierodas jauns pacients, kurš jau ir sasniedzis pubertātes vecumu un kuram ir attīstījies hronisks balanīts, kas pierāda to, ka sadarbības posmā ir radies kāds caurums, kura dēļ ne vecāki, ne arī ģimenes ārsts šo problēmu nav pamanījuši.

Profilakse

Būtiskākais ir ievērot personīgo higiēnu, kas sevī ietver priekšādas atvilkšanu un apmazgāšanos. Priekšādiņas atvilkšanai ir jābūt nesāpīgai un bez diskomforta. Ja process rada sāpes, tas ir jāpārtrauc, jo pastāv risks, ka, atvelkot priekšādiņu ar spēku, var veidoties mazi, mikroskopiski plīsumi, kas dzīšanas laikā veido nelielas rētas, kuras ir neelastīgas un laika gaitā var radīt pretēju efektu – problemātisku priekšādiņas atvilkšanu. Tāpat, ievērojot vecuma intervālu – zēnam augot, priekšādiņa kļūst brīvāka un vieglāk kustināma, savukārt 2–3 gadu vecumā pārslīd pāri dzimumlocekļa galviņai.

Laika gaitā zēns sāks iepazīt savu ķermeni un, visdrīzāk, uzskatīs savu dzimumlocekli par rotaļlietu, līdz ar to arī pastiprināti to aiztiks, piemēram, ejot mazgāties. Tas veicinās priekšādiņas turpmāku stiepšanos. Vēlams bērniņam paskaidrot, kas tas ir, un mazgāšanās laikā iedrošināt viņu priekšādiņu atvilkt.

5. attēls. Smegma 

Ārstēšana

Ārstēšana bez simptomiem nav nepieciešama. Ja zēnam pieaugot fimoze nesamazinās, ir grūtības veikt personīgo higiēnu vai arī parādās simptomi, kas ietekmē dzīves kvalitāti, tad noteikti būtu jāvēršas pie ārsta, lai izvērtētu situāciju un piemērotu pacientam nepieciešamo ārstēšanas terapiju.

Ārstēšana balstās uz vairākiem metodēm:

  1. uzmanīga, regulāra priekšādiņas atvilkšana,
  2. lokāla kortikosteroīdu ziedes lietošana, piemēram, 2,5% hidrokortizons, 0,5% betametazons un 0,01% triamcinolons,
  3. dorsumcīzija (priekšādiņā veic iegriezumu, lai to paplašinātu).
  4. cirkumcīzija (priekšādas apgraizīšana),

Absolūtā indikācija cirkumcīzijai – patoloģiska fimoze. Operācija tiek veikta vispārējā narkozē.

Risinot problēmas, kuras saistītas ar bērna veselību, nepieciešama laba savstarpēja sadarbība starp ģimenes ārstu un bērna vecākiem, jo tieši vecāki ir tie, kuri pirmie ievēros jebkuras izmaiņas bērna ķermenī. Tomēr, lai šī sadarbība veidotos, tieši ģimenes ārstam būtu jābūt tam cilvēkam, kurš vecākus izglītos un sniegs rekomendācijas par bērna ķermeņa anatomiju un fizioloģiju. Tikai kopīgiem spēkiem ir iespējams sasniegt labāko rezultātu.

Foto: Privāts arhīvs, Shutterstock

Rakstu lasiet “Ārsts.lv” 2021. gada maija numurā!

Pārpublicēšana saskaņota ar portāla redakciju.