Imunitātes kritiskie periodi no bērna dzimšanas līdz pusaudža vecumam

Bērns nepiedzimst ar jau gatavu, stipru imunitāti, tā attīstās un nobriest kopā ar bērnu. Par bērna organisma kritiskajiem imunitātes periodiem stāsta Rīgas veselības centra filiāles “Imanta” pediatre Mariana Rižikova.

Raksts pārpublicēts un tapis sadarbībā ar ģimenes portālu www.mammamuntetiem.lv

Imūnsistēmas attīstība un nobriešana
Ikviena dzīva būtne piedzimst ar dabīgo (nespecifisko) imunitāti, kas ir iedzimta vispārēja organisma spēja aizsargāt pati sevi. Iedzimtās imunitātes dēļ cilvēks neslimo ar daudzām dzīvnieku kaitēm, savukārt dzīvnieki – ar cilvēku slimībām. 

Līdz ar bērna ķermeņa attīstību pilnveidojas arī viņa imūnsistēma
Pēc dzimšanas bērnu aizsargā mātes imunitāte: mātes organisma izstrādātās antivielas jeb imunoglobulīnus bērns saņem ar mātes pienu. Līdztekus jau no dzimšanas brīža mazuļa organisms sāk arī savu antivielu sintēzi. Sākotnēji tās nav specifiskas konkrētajam infekciju ierosinātajam un tām nav imunoloģiskas atmiņas. Arī citu imūnsistēmas šūnu skaits ir mazs un to funkcijas nav pilnvērtīgas. Piedzimstot paša bērniņa antivielu līmenis ir ļoti zems, un pamazām tas pieaug līdz septiņu astoņu gadu vecumam. Taču tikai pusaudžu vecumā (8-15 gadi) antivielu līmenis ir tāds pats kā pieaugušajiem. Mazulim gļotādu aizsargbarjera nav attīstīta, tā izveidojas no viena līdz divpadsmit gadu vecumam. 

 

Kad bērna imunitāte ir mazāk aizsargāta 

Imunitātes attīstībā izšķir piecus kritiskos periodus. Imūnsistēmas attīstība notiek pakāpeniski un katrā kritiskajā periodā bērns var slimot, jo imūnsistēma vēl nav nobriedusi. 

1. kritiskais periods: jaundzimušā posms (līdz 28 dzimšanas dienai)
Šis ir pirmais kritiskais periods, jo uzreiz pēc piedzimšanas, jaundzimušais saskaras ar daudziem mikroorganismiem. Paša bērna organisma imunitāte vēl nestrādā, bērnu aizsargā mātes antivielas, ko bērns saņem no placentas un mātes piena. No dzimšanas brīža mazuļa organisms tikai sāk savu antivielu sintēzi, bet imūnšūnu skaits, to daudzveidība un funkcijas ir ierobežotas. 
Šim periodam raksturīga zema organisma rezistence pret daudzām baktērijām, sēnītēm, vīrusiem (herpesvīruss, citomegalovīruss, koksakivīruss). Šai laikā var attīstīties dažādi iekaisumi, kas var novest līdz sepsei un letālam iznākumam. Sepse ir organisma vispārēja smaga saindēšanās, kuras cēlonis ir strutas radošo mikroorganismu un to toksīnu cirkulācija asinīs un limfā. Šis periods ir vistrauslākais un visbīstamākais, jo bērns pats nevar sevi aizsargāt pret kaitīgiem mikroorganismiem. Tādēļ ir ļoti svarīgi bērnam saņemt mātes pienu un pirmpienu, kas satur visus nepieciešamos imunoglobulīnus.  
Ja bērnam sākusies bakteriāla infekcija, to ārstēšanā pielieto antibiotikas. Taču antibiotiku lietošana izraisa zarnu trakta mikrofloras līdzsvara traucējumus, kas savukārt ietekmē imūnglobulīnu produkciju un antivielu spektra izmaiņas. Pēc antibiotiku lietošanas ir vajadzīgs laiks, lai organisms atgūtos, atjaunotu savus resursus un turpinātu darboties kā iepriekš.

2. kritiskais periods: bērniņš trīs līdz sešu mēnešu vecumam
Šai periodā novēro mātes antivielu sabrukumu. Imūnas atbildes rezultātā bērna organisms sintezē imunoglobulīnus, kuriem nav imunoloģiskas atmiņas (pie atkārtotas saskares ar mikroorganismu bērns atkal slimos). Tieši pirms šī perioda sākas bērna aktīva vakcinācija, bet arī pēc pirmās potes izstrādājas tikai tādi imunoglobulīni, kas nenes imunoloģisko atmiņu par infekcijas ierosinātāju. Tikai pēc otrās potes jeb revakcinācijas sāk izstrādāties imunoglobulīni G, kas palīdz organismā saglabāt imūno atbildi un šūnās izstrādāt atmiņu pret konkrētiem mikroorganismiem. Raksturīga organisma paaugstināta jūtība pret rotavīrusiem, paragripas vīrusiem, adenovīrusiem, garo klepu. Vakcinācija palīdz aizsargāt bērna imūno sistēmu šajā trauslajā periodā.
Zīdaiņiem kompleksa vakcinācija tiek uzsākta divu mēnešu un pabeigta sešu mēnešu vecumā. Līdz primārās vakcinācijas kursa pabeigšanai bērni var inficēties no vecākiem, brāļiem un māsām, kā arī svešiem cilvēkiem sabiedriskās vietās, jo tās infekcijas, kuras var novērst ar vakcīnām, ir ļoti lipīgas un bīstamas tieši maziem bērniem. 
Šajā periodā raksturīgas augšējo elpošanas ceļu saslimšanas, parādās pārtikas alerģijas, sāk izpausties iedzimtie imūndeficīti.
Tā kā daudzi vīrusi izplatās gaisa-pilienu ceļā, vislielākā to koncentrācija ir vietās, kur pulcējas daudzi cilvēki. Tāpēc mazu bērnu bez liekas vajadzības ieteicams nevest vietās, kur apgrozās daudzi cilvēki. 
Vecumā no trim mēnešiem ieteicams uzsākt mazuļa norūdīšanu. Tieši regulāra gaisa un ūdens temperatūras maiņa rada norūdīšanas efektu, ko var panākt ar zīdaiņu peldēšanas treniņiem vai ar vannošanu. Mājās pēc vannošanas (ūdens temperatūrai vajadzētu būt 36-37 grādiem), bērnu ieteicams apsmidzināt ar ūdeni, kas aukstāks par vienu, diviem grādiem. Katru piekto dienu ūdens temperatūru var pakāpeniski samazināt par vienu grādu, sasniedzot 28 grādu atzīmi. 

Vairumam bērnu lokālas darbības imūnsistēma ir pilnībā attīstījusies un apmēram sešu gadu vecumā bērna imūnsistēma sāk strādāt līdzīgi pieaugušajiem.

3. kritiskais periods – otrais dzīvības gads
Šai vecumā visbiežāk bērns sāk apmeklēt bērnudārzu, dažādas attīstošās nodarbības, kontaktējas ar lielāku cilvēku skaitu, nekā iepriekšējos periodos. Tā kā lokālās darbības imūnsistēmas attīstība vēl nav pabeigta, arī gļotādas aizsargfunkcija vēl nav pietiekama, bērni ir jūtīgi pret vīrusu un bakterialām infekcijām, pneimokokiem, augšējo elpošanas ceļu infekcijām, gremošanas trakta infekcijām. Jā bērns apmeklējot bērnudārzu ļoti bieži un ilgstoši slimo, var teikt, ka viņa imūnsistēma šajā vecumā vēl nav gatava uzsākt bērnudārza gaitas un pretoties daudziem mikroorganismiem. Šajā gadījumā ir ieteicams atlikt bērnudārza apmeklējumu vismaz līdz trīs gadu vecuma sasniegšanai. 
Tajā pašā laikā nevajadzētu arī bērnu censties maksimāli no ārpasaules pasargāt, jo jāatceras, ka bērnam ir jāslimo, lai viņš trenētu savu imūnsistēmu. Parasti bērns slimo 8-12 reizes gadā.

4. kritiskais periods – četri līdz seši gadi
Laiks, kad bērni jau sāk gatavoties skolas gaitām. Antivielu koncentrācija bērna organismā tuvojas jau pieaugušo līmenim, taču gļotādu aizsargājošo antivielu  līmenis ir zemāks nekā pieaugušajiem. 
Vairumam bērnu lokālas darbības imūnsistēma ir pilnībā attīstījusies un apmēram sešu gadu vecumā bērna imūnsistēma sāk strādāt līdzīgi pieaugušajiem. Šajā laikā raksturīgas atopiskas slimības, parazitāro un vēlīnu imūndeficīta stāvokļu izpausme. Daudzas elpceļu slimības iegūst hronisku gaitu. 
Šajā vecumā bez imunologa konsultācijas noteikti bērnam nevajadzētu dot imunitāti ietekmējošus medikamentus – to darbības mehānisms ir atšķirīgs, šiem preparātiem piemīt daudz kontrindikāciju un blakusparādību. Turklāt tikai speciālists var novērtēt kāds tieši imūnsistēmas posms ir traucēts. Multivitamīnu kompleksu bērns var lietot gada aukstajā sezonā, bet arī tā izvēli labāk atstāt pediatra ziņā.

 

5. kritiskais periods – pusaudžu vecums (12-13 gadi meitenēm, 14-15 gadi zēniem)
Hormonālas izmaiņas kombinējas ar imūnas atbildes izmaiņām un limfoīdo orgānu masas samazināšanos. Dzimumhormonu pieaugums nomāc šūnu imunitāti. Šai vecumā daudziem samazinās alerģisko slimību izpausmes, bet var parādīties autoimūnas un hroniskas slimības, kā arī gremošanas sistēmas slimības. Atkal novēro akūtu augšējo elpceļu infekciju pieaugumu.  
Jāatceras, ka pēc slimošanas bērnam noteikti vajadzētu atsākt ierastās fiziskās aktivitātes, jo tās palīdz stiprināt imunitāti. Vislabākā slimošanas profilakse ir pastaigas svaigā gaisā un sports, jo tās uzlabo asinsriti, nodrošina organismu ar skābekli. Arī šajā vecumā bērnam nepieciešams sabalansēts uzturs, regulāras ēdienreizes, atpūta un miegs. Imūnsistēmas nobriešana beidzas tikai pubertātes vecumā.

 

LASI ARĪ:Interesanti par iedzimto un iegūto imunitāti 

Ja bērns slimo, vai jādodas pie imunologa? Svarīgākais, kas vecākam jāzina par imunitāti

FOTO: Shutterstock.com